kur ir manas bildes?

uz āfriku jau vispār būtu jābrauc pēc bildēm. bet man ar to šeit ir problēmas. redzētu jūs mani tajā dienvidāfrikas townshipā (kādreizējā melnādaino geto) - ņemot vērā, ka es jau tāpat tur esmu kā signālraķete, man kaut kā jāmēģina izdzēst tas savs luminiscējošais baltums un citādība, lai iegūtu kaut kādu nebūt uzticību un kaut ko arī paveiktu, tad nu fotokamera ir pēdējais, ko man tur prasās izvilkt no somas. tā kā visus tos bērneļus, jocīgos uzrakstus, šķībos namiņus un klaiņojošos suņus, kurus visiem (arī man) tā gribas redzēt, visticamāk aizbraukšu bildēt vien projekta beigās. tāpēc bildes, kas te, lielākoties paņemtas no www.

un vispār man šķiet, ka daudziem tā dienvidāfrika šķiet tuksnesis ar sarkanu saulrietu, nu kaut kas tāds:


bet Dienvidāfrika patiesībā ir šāda:



vai šāda:



t.i. - ir iespējams atbraukt un nodzīvoties komfortabli par rietumniecisku pilsētu, ēdot itāļu pastas, grieķu fetas sieru, amerikāņu zemesriektu sviestu un britu gardo šokolādi. ir iespējams braukt cauri platībām, kur cilvēki gadiem dzīvo būdiņās, kas latvijā kvalificētos kā dāčas, ar vienīgo atšķirību, ka zeme tur smilšaina, neeaug nekas un ao dāču vien tik zemes, kā vienam cilvēkam garām paspraukties. ir iespējams arī žirafi ieraudzīt, bet to tikai nacionālajos parkos.
urbānā dienvidāfrika īsti nespēj apmierināt eiropieša romantisko sapni par "āfriku".