sestdiena, 2009. gada 26. septembris

mati

aizvakar ņēmu nost kaimiņienes liekos matus. piņķerējos ar šķērēm pusotru stundu, spranda bija stīva un pusotru dienu, rokas taukainas tā, ka pil. liekos matus pieliek un tur kādus trīs mēnešus, to laikā galvu nemazgā, tikai sapūš ar speciālu aeorosolu. zem liekajiem matiem nereti slēpjas pusgari mati, cieši sapīti bizītēs. un kad to visu ņem nost, tad trīs mēnešus var just.

es tikai pēc mēnešiem diviem te iemācījos nolasīt, kuri mati īsti, kuri neīsti. un kā par brīnumu vairums ir šinjoni, pagarinājumi, miljons veidu dredi un bizes. pat skruļļainie afro mati bieži vien ir mākslīgi un pat 6 gadīgai townshipa meitenei nereti jau ir piepīti pagarinājumi. mati te ir pilnīga apsēstība. jo afro mati esot baigā ķēpa - vai nu stāv kā mikrafongalva, vai saveļas. bet staigāt ar šinjonu jau bērnībā un turklāt šajā karstumā - uh, man tas liktos upuris. tomēr ne afro-mati, ne liekie mati nav nekādi bužināmie mati, tāpēc man šķiet, ka viņi uz matiem raugās pavisam citādi.

matu sakarā arī mans lieliskākais piedzīvojums ar frizieri. lietainā dienā nolēmu, ka arī mani eiro-mati būtu pelnījuši frizieri un devos uz frizētavu sakot, ka gribu nedaudz apgriezt matus. uz ko atklātā friziere teica: "wel...i am not so good at cuting...i am afraid i will just mess it up". frizieri, kura nemāk griezt matus vēl nebiju sastapusi. es vēl centos viņu iedrošināt, ka jau labu laiku pati sev griezu matus un ka man matu daudz un gari, ir kur izvērsties, bet nekā.

bildē mana kaimiņiene Rudzani. Pirms matu noņemšanas. Zem šiem slēpas dabiskie afro-mati garumā līdz pleciem. Matu noņemšanu un matus PEEC Rudzani kategoriski atteicās bildēt. Neesot smuki.

keiptauna un bandīti

Ko nozīmē dzīvot valstī, kas jau gadiem turas kriminālāko valstu top trijniekā?

Pār savas mājas žogu tu īpaši neko neredzi (šīs ir normālas mājas jebkurā pilsētas rajonā, nevis kaut kādu drošības frīku mitekļi):





Pēc pulksten 7 vakarā nekursē nekāds publiskais transports, jo neviens jau tāpat ar to nebrauktu – ir pārāk tumšs un bīstams.

Starp sešiem un deviņiem vakarā pilnīgi tukšs ir arī pilsētas centrs (vienreiz devos ap astoņiem no stacijas uz centrālo ielu, apmēram tā kā cauri Vecrīgai un pa ceļam redzēju tikai vienu (!) kājāmgājēju, vīrieti, steidzīgu, nervozu. Laiks starp veikalu slēgšanu (piecos) un naktsdzīves sākumu (ap deviņiem, desmitiem) diezgan oficiāli pieder bandām un kabatzagļiem.

Vakarā normāls vietējais viens neietu NEKUR. Barā – pāris kvartālu attālumā, ja rajons ir labs un drošs. " Vakara pastaiga" vispār neeksistē kā termins; ja iziet uz ielas, tad tikai lai kaut kur aizietu, visticamāk - līdz mašīnai.

Turklāt tavu biroju var apzagt gaišā dienas laikā, turklāt tev klātesot. Viņdien sēdējām 2 kolēģes 15kvadrātmetru telpā, es rakstīju nezkādu meilu un vispār neko nepiefiksēju, savukārt kolēģe piefiksēja vīrieti braši, mērķtiecīgi ienākam un izejam, kā vēlāk izrādās - nosperam kolēģes telefonu. Šis gadījums, protams, liecina par mūs koncentrēšanās spējām un (varbūt nedaudz?) glupumu, un tomēr....

pamatojot to ar drošības apsvērumiem, valdība pirms pāris mēnešiem ieviesa likumu, kas paredz, ka sākot ar 1. augustu šajā valstī tiek oficiāli noklausītas / ierakstītas VISAS telefonsarunas (vai vismaz viņiem ir tiesības to darīt). Tāpēc visas mobilo telfeonu simkartes, arī priekšapmaksas, ir jāreģistrē, uzrādot īres līgumu vai citu dzīvesvietu apliecinošu dokumentu. Nereģistrētās sim kartes pusgada laikā tiks atslēgtas un tīklā nedarbosies. Pilnīgs orvelisms.


Bet visādi citādi pat ļoti jauka valsts.



svētdiena, 2009. gada 13. septembris

townshipa skati




townshipi ir pilni ar mazajiem biznesiem, galvenokārt - frizētavas, mašīnu mazgāšana, telefonu labošana / pārdošana, pārtika. varētu likties jocīgi, ka townshipā kāds ved mašīnu mazgāt uz "salonu" - kaimiņa šķūni, es arī uz sekundi nobrīnījos, uzzinādama, ka manas pirmsskolas direktorei te, townshipā, ir mājkalpotāja. Bet patiesībā tas ir labākais, ko jebkurš var darīt d-āfrikas labā (vienalga, townshipā vai pilsētā) - ja tev ir nauda, tad radīt iespējami daudz darba vietu. ne jau nu tu nevarētu mašīnu pats nomazgāt, bet aizvedot to pie kaimiņa tu, iespējams, pasargā viņu no sēdēšanas uz ielas.

šeit arī benzīntankā tevi apkalpo kā senos laikos eiropā - tev pašam nav jākustās, viens lej benzīnu, otrs mazgā logu, trešais apjautājas, vai nevajag vēl kaut ko. uz ielām ir pilns pašnodarbināto auto stāvvietu vīriņu - viņi uzvelk dzeltenas vestes un visu dienu vicinās, ierādīdami tev "piemērotu" vietu uz ielas, ja gribi piestāt. sākumā visa tā pakalpošana un apkalpošana rada pat nepatīkamu sajūtu, bet kā citādi ekonomiku uzsildīsi.


Ko ēd Āfrikā? II

Vismaz reizi nedēļā pa manu townshipa ielu brauc vistu iekšu mašīna auto, kas pārvietojas ar 10 km/h visu laiku pīpinādama. Pie viņiem var pieskriet un nopirkt vistu kuņģīšus. Vakar biju virtuvē, kad ienāk Sinto ar melnu miskastes maisu rokās, tā kā pirmīt dzirdēju to pīpināšanu, maisa saturs man ir skaidrs. Sinto sāk tos kuņģus un zarnas tīrīt, smaciņa pa visu virtuvi, pēc pusstundas Sinto lepni ceļ priekšā šķīvi ar lielu kalnu kuņģīšu un divas karotes – sev un Zanelei. Eiš, ko tik neesmu šitā ēdusi, Sinto atteikt nespēju, bet te – kuņģīši un es….

Bet absolūtā delikatese te ir smailiji – aitas galva, (smailijs, jo parasti tai galvai tāds sastindzis smaids…), ar acu āboliem kā pašu smeķīgāko sastāvdaļu. Pusgalva maksā aptuveni lats piecdesmit un ir svētku / algas dienu delikatese, pagatavota un nopērkama turpat uz ielas.



Mazāk eksotisks gardums ir vistu kājiņas, nu drīzāk – pēdiņas. Tā daļa no vistas kājas, ko parasti neredzam – pirkstiņi. Par aitas aci vēl neesmu droša (gastronomiskie eksperimenti vispār nav mana stiprā puse) , bet vistu pēdiņas esmu nosolījusies ēst townshipa grillsvētdienā nākamnedēļ.


otrdiena, 2009. gada 8. septembris

bez gruzona

pārmaiņas pēc jāieraksta kaut kas negruzīgs. atbraukuši divi mani slovēņu draugi un mēs devāmies pāris dienu izbaukumā ārpus keiptaunas. spīdēja saule, sēdējām tuksnešainās kāpās indijas okeāna krastā, ēdām avokādo maizītes, slēpāmies saules un pāris metrus tālāk ik pa brīdim savu asti pacēla kāds no pieciem vaļiem, kas bija piestājuši netālu no krasta paspēlēties ar viļņiem.
pēc tam devāmies uz devāmies vīna darītavu tūrē, pa ceļam piebremzējot pie zebrām un ceļu šķērsojošiem bruņurupučiem.






dienvidāfrika patiesībā ir neaprakstāmi skaista un negruzīga, ja uz šejieni brauc ceļot, nevis strādāt pa vidu keiptaunai un townshipam.

piektdiena, 2009. gada 4. septembris

Par rasismu

Dzīvojot te starp vairākām Dienvidāfrikām es ātri vien iedzīvojos rasismā – sāku pamanīt, ka vietējie baltie cilvēki mani ne tikai neinteresē, bet pat kaitina un nepatīk, uz viņiem raugos ar aizdomām vai neraugos nemaz, savukārt uz melnādainajiem, piemēram, sabiedriskajā transportā reaģēju ar pastiprinātu cieņu un pieklājību. Liekulīgi, protams. Bet tam ir vairāki iemesli:
  • - vispirms, daļa rozīgo dienvidāfrikāņu vēl joprojām ir ar rasistiskām idejām. Kā teica mana vecuma filmu industrijā strādājošs jaunietis – Dienvidāfrika bija uz pareizā ceļa, viena no attīstītajām valstīm, bet 1990tajos (aparteīda atcelšana) iznīcināja to visu, padarot Dienvidāfriku par trešās pasaules valsti. Mani argumenti par to, ka trešā pasaule jau turpat vien bija tikai tika uzskatīta par „informal” un ignorēta viņu kaut kā nesasniedza.
  • - Vēl lielāka daļa rozīgo, pat ja nenožēlo aparteīda atcelšanu, tad vismaz dzīvo ar bailēm no brūnajiem. Rozīgie nelieto sabiedrisko transportu, tie daži, kas izmanto vilcienu, brauc tikai pirmās klases vagonos (savā trešās klases vagonā šajos divos mēnešos esmu satikusi varbūt tikai kādus 5 baltos (otrās klases, starp citu nav un atšķirība starp pirmo un trešo klasi vagonu interjerā arī nav); vakaros nestaigā ielās, visur pārvietojas ar mašīnu un tramīgi atskatās uz katru brūno vakara stundai tuvojoties. Tā baiļu & šausmu sajūta lielai daļai radusies tieši aparteīda dēļ – tu esi klusībā pieņēmis un akceptējis, ka brūnie tiek vardarbīgi izšķūrēti no pilsētas un izolēti vairākus gadu desmitus, var būt, ka tu neesi to īsti atbalstījis, esi pat gādīgi pieņēmis darbā brūno aukli vai mājkalpotāju, pret viņu izturoties ļoti laipni un cieņpilni un tomēr – tu neesi īpaši protestējis, jo ir taču ērti. Un tad visi „neformālie” miljonu ciemati pēkšņi iegūst tiesības iekļūt tavā pilsētā. Un, protams, ka tu esi nobijies kā trusis, jo ir kaut kāda nelāga sajūta, ka viņi visi gribēs un pat – ka viņiem visiem ir tiesības kaut kā atriebties vai vismaz mazliet ienīst tevi vai vismaz nu ne īpaši tevi mīlēt.
  • Bet vairumā gadījumu mans rōzā rasisms, protams, ir nepamatots. Tam ir kāds sakars ar to, ka ikdienā jāpiedzīvo tās nenormālās atšķirības ar tikai 20 km distanci. Pēc tam, kad ēsti tie rīsi ar neko piecas dienas nedēļā, es vienu vakaru sēžu 100% rozā jauno dienvidāfrikāņu vakariņās ar stilīgiem radošajiem, galdā pašu cepti visādi kiš, grieķu un franču virtuves smalkumi, divstāvu mājā ar lapeni aiz diviem žogiem. Laipnas sarunas un kopīgas intereses, bet man ik pa brīdim prātā nāk tie rīsi un fakts, ka no viena tējas maisiņa var patiesībā uztaisīt 10 krūzes tējas, nevis vienu. Un vienā brīdī liekas, ka tiešām – vajag taču aplikt pārtikušo galu ar lielāku nodokli, novirzīt to otram galam un dekādes laikā savilkt abus galus kopā. Un jā, ko tur liegties pilnīgi spontāni man liekas – jūs, rozā liekuļi, tā taču ir jūsu (mūsu) vaina, vai tad tiešām nevar kaut ko iesākt. Bet nu tas tā muļķīgi, protams, nekas nav tik vienkārši.
  • Un vēl viens gluži vienkāršs un praktisks iemesls manam rōzā rasismam ir, ka rōzā cilvēku kultūra & dzīvesveids te vienkārši nav nekas pārsteidzošs. Tas ir ļoti amerikānisks ar britu akcentiem, nekas tāds, ko nevarētu piedzīvot mājās, Eiropā.
  • Turklāt pastiprinātu cieņu un pieklājību pret brūnajiem rada centīga vēlme neradīt rasistiskus pārpratumus. (nu, piemēram, neizrādīt, ka dažreiz vēl joprojām neatšķiru dažādus cilvēkus, ja neesmu runājusi ar viņiem ilgāku laiku)
Lūk, lūk, tā rezultātā es esmu kļuvusi par patiesu kwaito (townshipu house) un r’n’b piekritēja, nedzeru vīnu un neeju uz restorāniem un iebāžot degunu dzīvīgā bārā ar labi ģērbtiem rōzā, piefiksēju sevī patiesu riebumu.
Tas viss, protams, ir tīrākais rasisms. Saprotu, ka objektīvi mani ar 100% rōzā vakariņu radošajiem mani saista daudz vairāk kopīgu interešu, dzīvesveida un domu gājiena.
Vispār drīz uzrakstīšu visādas sliktas lietas par amaXhosa un kā viņi te mani ir sarūgtinājuši. Jāsāk gatavoties Eiropai.