piektdiena, 2009. gada 4. septembris

melnie brūnie krāsainie

Runājot par Dienvidāfriku, ir neiespējami politkorekti ignorēt cilvēka ādas krāsu, jo bieži vien nav precīzāka raksturlieluma, kas uzreiz ļautu saprast, par kādu tradīciju un vēstures pārstāvi ir runa. Angliski pilnīgi mierīgie tiek lietots black, white, coloured; latviski melnais skan kaut kā nelāgi, melnādainas arī, afroamerikānis neder, ar Ameriku tam nav nekāda sakara, afrikānis arī īsti ne, jo baltie arī ir afrikāņi jau kādus 5 gadsimtus. Un āda taču patiesībā brūna, izņemot nigēriešus, kuriem tiktumši brūna, ka gandrīz melna. Man vispār patiktu risinājums „brūnais”, jo tad tā ir tikai krāsa, nenāk klāt nekādas piekabinātās nozīmes. Un baltais arētu būt rōzā. Brūnie, rōzīgie krāsainie. Jautra pasaule.

Šodien kā reiz runāju par ādas krāsām ar savas skolas pavāri. Katru reizi, kad es viņai prasu – Kur tad Sintija vai kur tad Nomnikelo? (vietējās dāmas), viņa vienmēr prasa „Who? The black lady?” un man tad vienmēr jāsmejas, it kā tur patiesībā būtu pilns ar white lady. Bet šodien viņa man mulsi smaidot stāsta, ka viņu un viņas bērnus arī saucot par „white”, jo viņiem gaiša āda.

Lūk, divas manas paziņas – priekšplānā black lady Sinto, dibenplānā white lady Nomotunda.



2 komentāri: