Mans kaimiņš vācietis Dienvidāfrikā ēd ASV zemesriekstu sviestu, itāļu spageti, vācu Chutney mērci un Šveices šokolādi, pirktu lielveikalu tiiklaa SPAR, kas, ja nemaldos, pieder vāciešiem.
Mans kaimiņš dienvidāfrikānis ēd „pap” – kukurūzas un kaut kādu vēl graudu putru, kas darbojas kā klīsteris, aizķepējot kuņģi. Pap ir lēts pulveris, ko uzkuļ pilnu katlu. To balto masu viņš ēd gan brokastīs, gan vakariņās, apber ar cukuru un sakleksē virsū sviestu, kas izkūst dzeltens dzeltens. Vakar es vārīju visai mājai boršču, tāpēc šodien dabūju to klīsteri sviesta peldē kā revanšu.
Bērni townshipā no rīta ēd „pap”, pusdienās rīsus. Rīsus ar kaut kādu garšvielu pļuriņu vai nelielu mērces pļeku, Uzkodu pauzei vecāki dod līdzi vietējos čipšus, jo tie ir lētāki kā jebkurš auglis.
Mans gandrīz kaimiņš dienvidāfrikānis Greiems ēd viskautko, jo pārsvarā vienkārši sper mūsu (pārējo) pārtiku.
Dzīve šeit pilnīgi sagrauj ilūzijas par Āfriku un banāniem. Te viņi ir pārāk dārgi priekš vietējiem un veikalos vēl zaļāki kā Latvijā.
Rīsi, makaroni un kukurūzas miltu klīsteris - tāda tā Āfrikas eksotika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru